Speciālā izglītība
Ilustratīvs attēls

Valsts izglītības satura centra Iekļaujošās un speciālās izglītības nodaļa sadarbībā ar pirmsskolas izglītības iestādi “Pūcīte” 10. maijā organizēja tiešsaistes semināru "Dažādība pirmsskolā un individuāla pieeja traucējuma korekcijai". Pirmsskolas izglītības  iestādes “Pūcīte” logopēde, Montesori pedagogs ar ilggadēju pirmsskolas un sākumskolas pedagoga pieredzi, kā arī  Latvijas Logopēdu asociācijas valdes locekle un “Mācību centra” vadītāja Ieva Maļinovska stāstīja par izaicinājumiem darbā ar bērniem, kuriem ir dažādi attīstības traucējuma veidi un papildus mācīšanās vajadzības, iepazīstināja ar praktiskiem piemēriem un metodēm, kā arī sniedza padomus, kāds atbalsts nepieciešams, lai veicinātu bērnu motivāciju apgūt komunikācijas prasmes.

Ieva Maļinovska stāsta, ka viņas darba vietā pirmsskolas izglītības iestādē “Pūcīte”  ir ļoti dažādi bērni, tostarpā ir gan bērni ar diagnozi un asistentu, gan mazākumtautību bērni, gan bērni no dažādām pasaules valstīm, ir bērni ar uzvedības problēmām, kā arī tādi bērni, kuriem traucējums ir manāms, bet nav diagnosticēts. Savukārt 58 bērniem vecuma grupā 5-6 gadi ir runas un valodas attīstības traucējumi. Maļinovska atzīmē, ka bērna prasmju apgūšana mācību jomās pirmsskolas izglītības iestādē ir izaicinājums ne tikai pedagogiem, bet arī pašam bērnam un viņa vecākiem, jo katram bērnam ir nepieciešama individuāla pieeja un atbalsts.

“ Visiem ir zināms, kādai jābūt iekļaujošajai izglītībai pieejamai, līdzdalību veicinošai un atbalstošai! Realitātē katrai izglītības iestādei jānoiet garš ceļš, lai pārliecinoši varētu apgalvot, ka iekļaujošā izglītība ir  sekmīgi īstenota”, akcentē Logopēde Ieva Maļinovska.

Logopēde uzsver nozīmīgākos soļus un posmus iekļaujošas izglītības īstenošanā:

  • pirmais posms šajā ceļā ir savu emociju pieņemšana un darbs ar tām, jo lielai daļai no sabiedrības pirmā izjūta ir bailes no pārmaiņām un dažādiem riskiem; 
  • otrais lielais solis ir vides piemērošana, jo standarta pirmsskolas izglītības iestāde ne vienmēr ir gatava visu bērnu iekļaušanai, jo nepieciešamas daudz un dažādas lietas atkarībā no bērna vajadzībām rampas, sensorās istabas, īpašas mēbeles, alternatīvās un augmentatīvās komunikācijas rīki u.c.
  • tālāk seko sadarbība, kurai jābūt visos līmeņos un visām ieinteresētajām personām jābūt savam redzējumam ilgtermiņā.

Tāpat Maļinovska īpaši aicina sadarboties vecākus   jo ātrāk problēma tiek sākta risināt, jo ātrāk tā tiek novērsta vai vismaz mazināta. Ideālajā pasaulē jebkuras problēmas risināšana notiktu, sadarbojoties pedagogiem, speciālistiem un vecākiem.

Ļoti svarīga ir arī papildus apmācība pedagogiem, īpaši vecākiem, jo zināšanas gan pedagogiem, gan vecākiem ir nepietiekamas un,  lai iekļaujošā izglītība tiktu īstenota pilnībā, ir jāpilnveido zināšanas un jāattīstās. Nākamais solis, kas jārisina, ir atbalsta komandas pieejamība, jo realitātē reizēm strādā pedagogs viens pats bez jebkādas atbalsta komandas. Daudzās pirmsskolas izglītības iestādēs  nav logopēdu, sociālo, speciālo pedagogu, psihologu, uzsver Maļinovska.

“Katram solim nepieciešams savs risinājums, tāpēc Ieva Maļinovska iesaka sākt ar sevi strādāt ar sevi, mācīties, meklēt palīdzību, izmantot pieejamos resursus, kā arī meklēt radošos risinājumus. Maļinovska iesaka atvērt acis plašāk ir tik daudz cilvēku, kas labprāt dalās pieredzē un dažādos praktiskos padomos darbam, tikai jāprot to atrast un apgūt”. 

Runājot par praktisku darbību, Ieva Maļinovska iesaka jau populāros miofunkcionālos vingrinājumus, kas palīdz lūpu, mēles stiprināšanai, kā arī pareizas rīšanas apguvei. Tāpat Maļinovska iesaka mācīties kustībā papildināt uzdevumu ar kustības vingrinājumu, tā reizē attīstot motoriku un prātu. Ieva Maļinovska savā darbā izmanto arī Montesori vingrinājumus, kas, protams, neder visiem, bet ir bērni, kam tie ļoti palīdz dažādu jomu apguvē. Vēl Maļinovska savā darbā daudz izmanto arī gaismas galdus, kas ļoti motivē un piesaista bērnus darbam. Gaismas galdus Ieva Maļinovska pielieto arī izvērtējot bērnu valodas/runas prasmes, piemēram, ir novērots, ka neirodiverģenti bērni izvairās no dzeltenas krāsas un asi reaģē uz pulsējošu gaismu. Bērniem, kas nerunā, tiek izmantota alternatīvā komunikācija attēlu kartītes, frāžu konstruktori, kas trenē arī sīko motoriku. Jāatceras, ka ļoti svarīgs instruments ir cilvēka ķermenis, žesti, ar ko arī var pateikt ļoti daudz.

 “Ieva Maļinovska uzsver lai motivētu bērnu strādāt, jābūt materiāliem, kas ir aktuāli un atbilstoši bērna interesēm. Ņemot vērā mūsdienu tehnoloģijas, ir tik daudz lietu, ko var izgatavot pats, atrodot idejas un īstenojot  tās veiksmīgam darbam. Ir ļoti daudz arī digitālu materiālu un iespēju, ko var izmantot darbā, un tas ļoti saista bērnus”. Galvenais ir radoša pieeja un atvērts prāts, akcentē Ieva.

Lai kaut ko bērns izdarītu, ir nepieciešama motivācija, jo īpaši bērniem ar autiskā spektra traucējumiem. Viņi  bieži neizrāda vēlmi darboties un nesaredz tam vajadzību. Bērnu motivē strukturēti uzdevumi, kad viņš zina, kas ir jāizdara, kā arī regulāra pozitīvās uzvedības pastiprināšana, koncentrējoties uz to, kas ir izdevies. Būtiska loma ir arī vecāku iesaistei. Ievas Maļinovskas praksē motivācijas labā strādā ļoti vienkāršas lietas, piemēram, uzlīmes, zīmodziņi, diplomi, nelieli kārumiņi. Maļinovska iesaka paņēmienu veikt artikulācijas vingrinājumus, bērnam skatoties uz sevi viedierīcē, kad uz sejas uzlikts kāds digitālais filtrs vai maska. Motivācija var būt arī spēle: ja bērnam ir jāveic kāds uzdevums, īpaši, ja tas ir grūts, var sarunāt, ka pēc tā veikšanas bērns varēs paspēlēt kādu spēli. 

Tomēr galvenais stāsts ir par pieņemšanu, jo vecākiem reizēm šķiet, ja bērns saņem speciālās izglītības programmas kodu, tas ir zīmogs uz mūžu, un tāpēc vecāki bieži vien  arī nevēlas sadarboties. 

Nobeigumā Ieva Maļinovska vēlas vecākiem ieteikt un atgādināt ka sadarbība un darbs  ar skolotājiem un speciālistiem ir ieguldījums bērna nākotnē,  jo ātrāk mēs pieņemsim un saredzēsim bērnu, kam nepieciešama palīdzība, jo ātrāk un veiksmīgāk varēs notikt problēmu risināšana”.

Jautājumi un atbildes

Kāpēc Montesori metodika nederētu visiem, kuri ir tie signāli, kas par to liecina?

Bērnam, kurš ir ļoti aktīvs un kustīgs, šī metodika varētu būt pārāk garlaicīga, tomēr arī to nevar viennozīmīgi pateikt. To var noteikt tikai individuāli, novērojot bērnu, aprunājoties ar viņa vecākiem un pedagogiem.

Vai praksē tiek izmantotas arī smilšu spēles?

Jā, uz gaismu galda, bet tā nav smilšu terapija, jo to var veikt tikai psihologs.