Valsts izglītības satura centra Speciālās izglītības nodaļa sadarbībā ar Rīgas privāto pirmsskolas izglītības iestādi “Mūsu Poga” 20. oktobrī organizēja tiešsaistes semināru, kurā savā pieredzē par iekļaujošās izglītības nodrošināšanu dalījās šīs iestādes dibinātāja un vadītāja Kristīne Apse.
Kristīne Apse atzīst, ka, viņasprāt, iekļaujošā izglītība Latvijā attīstās diezgan lēni, tāpat arī sabiedrība lēni kļūst pieņemoša pret citādo. Tomēr šis process notiek, un arī šos mazos soļus ir vērts pamanīt un novērtēt.
Privātajā PII “Mūsu Poga” šobrīd mācās 152 bērni, un kā jau visās izglītības iestādēs, arī šajā bērni ir ļoti dažādi, bet viņus visus vieno vajadzība piederēt kādam kolektīvam, iekļauties grupā, būt vienam no grupas. “Mūsu Pogā” mācās bērni ar diagnozēm, gan tādi, kam ir asistenti, gan tādi, kas mācās bez asistentu palīdzības, tāpat ir arī bērni ar uzvedības traucējumiem un bērni, kam dzimtā valoda nav latviešu valoda. Jāakcentē, ka nevienu bērnu nevar tā vienkārši iekļaut kā puzles gabaliņu, mūsu uzdevums ir meklēt veidus, kā palīdzēt iekļauties katram bērnam, kas nonāk izglītības iestādē. Kristīne Apse atzīmē, ka arī viņas kā vadītājas mērķis ir palīdzēt iekļauties ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem. Piemēram, PII “Mūsu Poga” strādā gan ukraiņu tautības skolotāja, gan auklītes, kam arī ir vajadzīgs atbalsts, lai savā darbā viņas justos labi.
Trīs visbūtiskākie faktori, ko Apse min kā ierobežojošos, lai dotos iekļaujošas izglītības virzienā, ir bailes, sadarbības barjeras un zināšanu un atbalsta trūkums ikdienas darbā.
Runājot par bailēm, Kristīne Apse saka, ka arī viņai bija bailes uzņemt pirmsskolas izglītības iestādē ļoti atšķirīgus bērnus līdz brīdim, kad sastapās ar kādu jauku zēnu vārdā Aleksandrs (vārds mainīts), kurš pēc fizioterapeites Zanes Paičas ieteikuma nonāca “Mūsu Pogā”. Aleksandra mamma bija izmisusi, jo, Aleksandram mācoties speciālajā pirmsskolas izglītības iestādē, trūka personāla, kas varētu pabarot Aleksandru, tāpēc viņa mammai trīs reizes dienā bija jādodas to darīt pašai. Aleksandrs nestaigāja, nerunāja, slikti veidoja acu kontaktu, ēda tikai speciālo pārtiku un savos piecos gados šķita kā trausls divgadnieks. Visiem “Mūsu Pogas” komandā tas radīja bailes. Apsei kā vadītājai bija bailes par to, kā pārliecināt skolotāju par to, ka šo bērnu tiks mēģināts uzņemt iestādē. Vēlāk bailes bija arī uzrunātajai skolotājai par to, kā viņa tiks galā un ko teiks citiem grupiņas bērniem par šo acīmredzami atšķirīgo zēnu. Aleksandrs PII “Mūsu Poga” apmeklēja 2 gadus un tagad mācās pirmajā klasē speciālajā skolā. Pārvarot savas bailes, “Mūsu Poga” kolektīvs ieguva milzīgu pieredzi par to, kā strādāt ar asistentu grupā, tāpat arī par to, ka ar bērnu, kurš ir atšķirīgs, ir jākomunicē un jāmēģina to darīt, arī ja sākotnēji neizdodas. Savukārt bērni ieguva fantastisku pieredzi būt kopā ar citādo, kurš tāpat ir viens no viņiem. Grupa kļuva ļoti empātiska, iemācījās neskriet un nelēkt, kad Aleksandrs ir grupā, jo viņam tas traucēja. Vienīgie, kam nebija bail no Aleksandra ienākšanas grupā, bija grupas bērni, jo tieši pieaugušie ir tie, kas nodod bērniem šis bailes no citādā.
Lai runātu ar bērniem par citādo un palīdzētu atbildēt uz viņu jautājumiem, šajā situācijā palīdzēja improvizācijas teātra “DIVAS” aktrise un īpašā bērna mamma Anete Bendika, kura sagatavoja materiālu, ko iedot vecākiem. Turpinājumā dažas svarīgas atziņas no šī materiāla. Ja bērns jautā, jāatbild godīgi. Piemēram, ja bērns jautā, vai Aleksandram izaugs tādas pašas rokas kā visiem bērniem, jāatbild patiesi, ka tā nenotiks. Tāpat svarīgi ir atzīt atšķirīgo, bet tajā pašā laikā arī novērtēt kopīgo. Tiek ieteikts arī neslavēt bērnu par to, ka viņš spēlējas ar kādu citu bērnu, kam ir speciālas vajadzības, bet izturēties labvēlīgi, lai veicinātu sadarbību un komunikāciju.
Svarīga ir arī vārdu izvēle, runājot ar bērniem par atšķirīgo. Nelietot vārdus - normāls, atpalicis, slimība, invalīds, bet izvēlēties teikt - kustību traucējumi, runas traucējumi, īpašas vajadzības, nosaukt konkrētu diagnozi u.tml., respektīvi, saukt lietas īstajos vārdos atbilstoši bērna vecumam.
Vēl kādas bailes, no kā “Mūsu Pogas” komanda ir atbrīvojusies, bet tomēr sastopas arī ikdienā, ir bailes no atbildības. Ja grupā ienāk bērns ar speciālām vajadzībām, skolotājs un viņa palīgs uzņemas atbildību par šī bērna veselību un dzīvību. Ja Kristīnei Apsei tagad būtu jāatbild, vai viņa vēlreiz pieņemtu savā PII bērnu ar 1. tipa cukura diabētu bez asistenta, viņa visticamāk teiktu, ka nē, jo šādās situācijās ir arī bailes no atbildības, uzņemoties atbildību. Tomēr šajā situācijā, kas notika, meitenes ar 1. tipa cukura diabētu vecāki iesaistījās visur, palīdzēja visās situācijās, kur tas bija nepieciešams, un tad lēnām palīdzību iemācījās sniegt arī skolotājs un skolotāja palīgs.
Apse stāsta, ka viņa, iespējams, nebūtu gatava piedāvāt vietu grupā bērnam ar asistentu, ja tur jau ir viens bērns ar asistentu, tomēr, ja katrā Latvijas pirmsskolas izglītības iestādē būtu katrā grupā viens bērns ar asistentu, tas būtu brīnišķīgs progress iekļaujošās izglītības virzienā.
Bailēm pretī stāv drosme. Tā ir vajadzīga, lai pārvarētu kļūdas, droši strādātu un veiksmīgi sadarbotos. Bieži vien cilvēki vēlas, lai ierodas eksperts un pasaka, kā strādāt ar kādu konkrētu bērnu. Apses pieredze rāda, ka par ekspertu kļūst grupas skolotājs, kurā ir bērns ar speciālām vajadzībām, ja vien skolotājam ir atbalsts, iedrošinājums un drosme sadarboties ar šī bērna vecākiem.
Pēc Kristīnes Apses domām, pats svarīgākais iekļaujošās izglītības jomā ir jautājums par sadarbību, ja ir vēlme palīdzēt bērniem iekļauties. PII “Mūsu Poga” pedagoga darbs neapstājas sadarbībā ar bērnu, jo tikpat svarīga ir arī pedagoga sadarbība ar konkrēto izglītības iestādi, kur viņš strādā. Un tikpat nozīmīga ir arī pedagoga sadarbība ar vecākiem.
PII “Mazā Poga” skolotājs nav partizāns, bet komandas darba cilvēks, īpaši, ja grupā ir bērni ar speciālām vajadzībām. Ja skolotājs strādātu viens, tikai sadarbojoties ar savu palīgu, tas būtu tiešs ceļš uz izdegšanu un pārgurumu, tāpēc PII “Mūsu Poga” pedagogu sapulces ir reizi nedēļā, kur var dalīties savā pieredzē par iepriekšējā nedēļā notikušo. Notiek arī īpašas atbalsta grupas sapulces, ko sauc par kovīzijām, kur iespējams pārrunāt īpaši grūtus gadījumus. Apse uzskata, ja pedagogam netiek sniegta palīdzība no iestādes vadības puses, tad tā ir jāprasa skaļi, kamēr pedagogs tiek sadzirdēts, jo atbalsts un padoms ir ļoti svarīgs.
Vēl kāds svarīgs punkts, pie kā Kristīne Apse plāno intensīvi strādāt šajā mācību gadā, ir pedagoga sadarbība ar asistentu, ja tāds grupā ir, jo ļoti viegli grupā izveidojas burbulis, kurā ir bērns ar speciālām vajadzībām un viņa asistents. Apse to cenšas mainīt, lai skolotājs veidotu tiešu kontaktu ar bērnu, kam ir asistents, jo asistents tikai palīdz, bet uzdevumu bērnam dod skolotājs.
Runājot par sadarbību ar vecākiem, Apse atklāj, ka viņu izglītības iestādē tiek organizētas regulāras pārrunas, kurās PII komanda kopā ar vecākiem nosprauž mērķus, iesaka, pie kādiem ārstiem - speciālistiem doties vai kādu terapiju uzsākt. Vecākus nevar piespiest, bet var uzstājīgi ieteikt, jo likums nosaka, ka izglītības iestādei jārīkojas bērna labākajās interesēs. Pārrunās arī tiek noteikts laika limits kāda mērķa sasniegšanai, un sarunas vienmēr tiek protokolētas. Šajos protokolos svarīgi ir ierakstīt, kas tieši tiks izdarīts un līdz kuram datumam tas tiks izdarīts. Pēc tam notiek tikšanās atkārtoti, lai pārrunātu situācijas virzību.
Ja kādas bērna uzvedības vai veselības problēmas tiek ievērotas izglītības iestādē, bet vecāks to iepriekš nav pamanījis, jāņem vērā, ka vecāks nokļūst problēmas pieņemšanas ceļā. Psiholoģe Elizabete Kidlere - Rosa ir formulējusi šādas šī ceļa stadijas - noliegums/iestrēgšana, dusmas, kompromiss/kaulēšanās, depresīvā fāze un pieņemšana - produktīvās sadarbības starts. Šīs stadijas notiek pēc tam, kad vecāks saprot, ka iecerētā nākotne ar tipisku bērnu, iespējams, neizdosies.
Runājot par to, kur skolotājam saņemt atbalstu un zināšanas, Apse izceļ, ka “skolotājs “rok” patstāvīgi”, proti, skolotāja pienākums ir arī ārpus speciālistu ieteikumiem, ja tādi ir, pašam lasīt, pētīt un atrast tās zināšanas, kas noder darbā ar kādu konkrētu bērnu. Tāpat noder arī jau iepriekšminētās kovīzijas, kad skolotāji iekšēji pārrunā problēmas. Apse atzīmē, ka nevajag baidīties no valsts un pašvaldības institūcijām, ka ir nepieciešams atbalsts kādā sarežģītā situācijā. Kristīne Apse iesaka arī mājaslapu uzvediba.lv, uzņēmumu “CareLat”, kas nodarbojas ar asistentu piemeklēšanu, un centru “Solis Augšup”, kur var apgūt metodes, kā strādāt ar bērniem ar autiskā spektra traucējumiem.
Izglītojošā tiešsaistes semināra “Iekļaujošā izglītība pirmsskolā - izaicinājumi un iespējas” ieraksts pieejams Valsts izglītības satura centra Facebook lapā.