"Liels tas, kas nes lielu pienākumu." Mūsdienu vētrās skolotāja pienākums ir palikt tur, kur viņu visvairāk gaida un novērtē, - skolā. Reizēm tas ir grūti, nav viegli izturēt tos vējus, kas pūš no visām pusēm, grūti izturēt nastu, kas uz pleciem, un tieši tāpēc skolotājs ir liels cilvēks. Par to, kā ir būt skolotājam, stāsta Āgenskalna Valsts ģimnāzijas datorikas, programmēšanas un bioloģijas skolotāja Agnese Kramēna – Juzova.
Kāpēc izlēmi kļūt par skolotāju?
Nemaz neesmu apsvērusi ideju par citu profesiju. Arī mazajās klasēs, kad bija jāraksta vai jāzīmē, par ko vēlies kļūt, tā vienmēr bija ideja par matemātikas skolotāju. Mani vecāki ir skolotāji, tāpēc es zināju, ko nozīmē būt skolotājam, un man tas šķita saistoši. Šajā darbā man patīk tas, ka nekad nav rutīnas, nekad nevar zināt, kāda būs nākamā diena vai pat nākamā mācību stunda. Man patīk strādāt ar cilvēkiem, komunicēt, tā ir enerģijas apmaiņa. Vienmēr ir iespēja sekot līdzi jaunajam un aktuālajam, tā ir iespēja iet līdzi laikam, ja kaut ko nezinu, atnāk skolēni un iepazīstina ar jauno. Kad iestājos skolotājos, man bija pilnīga pārliecība, ka skolā nestrādāšu, tomēr dzīve mainījās, un tagad noteikti nevēlos šo darbu mainīt pret kādu citu.
Kas ir tās vērtības, ko mūsdienu skolotājam ir svarīgi saglabāt?
Cilvēcība, jo skolotājam ir jāmēģina iejusties skolēna ādā, un skolotājam ir jāatceras, ka tas, ko viņš stāsta, skolēnam ir kas jauns. Man ir paveicies ar to, ka katru gadu, gatavojot mācību programmu, vienmēr ir kādas pārmaiņas, kas liek man pašai ir apgūt jaunas prasmes, kas no manis tiek prasītas kā no skolotājas. Zinu, ka ir skolotāji, kas savus mācību materiālus, pārbaudes darbus skolēniem piedāvā tādus pašus gadu no gada, bet man šķiet, ka skolotājiem tomēr ir jāiegulda sevi arī šajā jomā. Katru reizi, stāstot kādu lietu, es cenšos to stāstīt tā, it kā pati to nezinātu, lai skolēns to uztvertu. Skolotājiem, kas to stāsta gadu no gada, tas šķiet pazīstami un elementāri, bet skolēnam tas ir pavisam jauns. Ir grūti sevi piespiest nolaisties uz pašu sākumu, lai varētu kāpt tālāk un viss kļūtu skaidrs. Protams, arī sadarbība, kas nodrošina cieņpilnu savstarpējo komunikāciju, jo sardarbojoties mācību rezultāts parasti ir labāks.
Kāda nozīme ir skolotāja sadarbībai ar vecākiem?
Skolotāja sadarbībai ar vecākiem ir ļoti liela nozīme. Ja skolotājs par skolēnu zina mazliet vairāk, ja vecāks uzticas un pastāsta vairāk, ir iespēja palīdzēt mācību darbā. Tāpat ir vieglāk izprast, kāpēc bērns kaut kādā situācijā rīkojas citādi, tad ir iespēja izvairīties no nepatīkamām sarunām vai situācijai. Arī vecākiem jābūt vēlmei sadarboties, jo piespiest nevienu nevar. Sadarbojoties var iegūt ļoti labus rezultātus. Ar iepriekšējo audzināmo klasi mums bija lieliski Ziemassvētku pasākumi ar skolēnu priekšnesumiem. Arī pandēmijas laikā, ja kādam radās kādas tehniskas problēmas, nepietika viedierīču vai telpu mācībām, sadarbojoties visu varēja atrisināt. Ja veidojas šāda sadarbība, vecāki audzinātājam vairāk uzticas un saprot, ka arī skolotājs vēlas skolēniem tikai to labāko.
Kam vēl bez mācību grāmatām ir jābūt skolotāja gudrību krātuvē?
Jābūt vēlmei izzināt kaut ko jaunu, sekot līdzi jaunajam un padarīt kaut ko varbūt ne tik aizraujošu interesantāku. Piemēram, skolēni, kas tagad mācās vidusskolā, atceras, ka pamatskolā zīmējām augiem Facebook lapas. Skolotājiem ir jāprot pasniegt sausāka, garlaicīgāka informācija skolēniem saprotamākā veidā. Skolotājam jābūt arī labām digitālajām prasmēm, lai ar prezentācijām, piemēram, varētu noturēt skolēnu uzmanību. Protams, katra stunda nav jāpataisa par teātra izrādi, bet jāprot iesaistīt skolēnu saistošā veidā, dažreiz varbūt jāapmāna, lai skolēns pat nepamanītu, ka ir ierauts zināšanu virpulī. Tāpat jāsniedz skolēniem iespēja darīt pašiem. Katrā priekšmetā var atrast kādu lietu, ko skolēns varētu izdarīt pats. Tā skolēns labāk iemācās, zināšanas labāk paliek atmiņā. Nav viegli katru praktisko nodarbību izplānot, bet ieguvums ir kopīgā darbošanās un iegūtās zināšanas.
Kas skolotājam savā darbā ir nozīmīgs?
Skolēnu entuziasms, kad iegūtās zināšanas un prasmes tiek pielietotas tālāk vai vienkārši novērtētas. Man ir svarīgi, ka es varu palīdzēt kādam skolēnam atrast ceļu uz to, ko viņš vēlas darīt tālāk. Ir prieks arī tad, kad pēc grūtas mācību stundas, skolēni pienāk klāt un pasaka paldies par to, ka ir bijis interesanti. Ļoti svarīgs ir labs kolektīvs. Man šķiet svarīgāk veltīt laiku sarunai ar kolēģi, lai pārrunātu, kā darīt labāk, nekā darīt vienai.
Kā Tu raugies uz pārmaiņām mācību saturā?
Pārmaiņas ne vienmēr nāk viegli, tomēr tās ir vajadzīgas. Ideja par to, ka notiek sadarbība starp mācību priekšmetiem, man ļoti patīk. Problēma ir tā, ka skolotājiem netiek dots laiks, lai varētu sadarboties ar visiem kolēģiem un izplānot, lai viss strādātu, kā tam būtu jābūt.
Kas ir galvenais princips, ko centies ievērot savā darbā?
Pirmajās stundās jauniešiem vienmēr saku, ka mums jāsadarbojas. Kāda būs viņu attieksme pret mācību priekšmetu un skolotāju, tāda attieksme būs arī no otras puses. Viss balstās uz savstarpēju cieņu un sadarbību. Ievēroju principu – dots devējam atdodas – un tas labi strādā.
Kā Tu motivētu jauniešus kļūt par skolotājiem?
Ja patīk neziņa par to, kas būs, un var ar to sadzīvot, tad šī ir laba profesija. Katra diena, katrs mācību gads ir citāds. Jaunajam skolotājam ir svarīgi tikt pie laba mentora un laba pirmā iespaida par mācīšanas darbu. Svarīgi ir nebaidīties riskēt un jautāt, ja kaut kas nav skaidrs. Man ir žēl, ka skolotājus nav iespējams ēnot Ēnu dienā. Manuprāt, aizejot uz citu skolu un pavērojot, kā strādā cits skolotājs, var rasties daudz jaunu secinājumu un domu.
Vai Tu lepojies, ka esi skolotāja? Kāpēc?
Es noteikti lepojos, jo, ja es nelepotos, es nestrādātu skolā un nespētu izturēt to slodzi, kas ir skolotājam ikdienā. Ir dienas, kad lepojos vairāk, ir, kad mazāk; 1. septembris ir skolotāju jaunais gads, savukārt Skolotāju diena ir tie svētki, kad arī skolēni aizdomājas par to, ka, ja skolotāju nebūtu, arī skolas nebūtu. Lepojos arī tādos brīžos, kad kāds absolvents stāsta, ka viņa studiju izvēli ir ietekmējušas mācību stundas pie manis. Priecājos arī tad, kad kolēģi novērtē, ka es kā jauna skolotāja spēju arī kaut ko sasniegt, parādīt un palīdzēt.
Varbūt ir kāds emocionāls pārdzīvojums, vērtīga atziņa, ar ko vēlies padalīties?
Skolotāja uzdevums ir spēt pielāgoties jaunajām lietām un atrast laiku sev, lai neizdegtu un nepazaudētu sevi darbu gūzmā. Jaunajiem kolēģiem es teiktu, ka ir jāprot gudri pateikt “nē”, bet tā, lai kolēģi, skolēni vai vadība saprastu objektīvu iemeslu, nevis domātu, ka tā ir kāda kaprīze. Tas ir vajadzīgs, lai neieslīgtu daudzos darbos, ko īstenībā nebūtu jāveic.
Kas, tavuprāt, jāatceras katram skolotājam?
Jāatceras, kāpēc ir izvēlēta šī profesija, kas sagādā prieku un gandarījumu arī tad, kad ir grūti. Jebkurā darbā ir šādas situācijas, kad visu gribas pamest, bet ir tomēr ļoti daudz pozitīvu lietu.
Kāds ir tavs vēlējums kolēģiem svētkos?
Kolēģiem novēlu neizdegt un nezaudēt mirdzumu acīs par to, ko mēs darām. Mūsu jaunieši kļūst zinošāki, un lai tad, kad mēs viņus satiekam pēc kāda laika, ir labas lietas, ko atcerēties.